Izstāsti savu stāstu

Es biju tas, uz kuru var paļauties. Pirmais klāt, pēdējais prom. Ja tu man kaut ko iedevi, tu to dabūji atpakaļ labāku, nekā biji cerējis. No malas viss bija kārtībā — laba alga, laba mašīna, cilvēks, kurš visu paspēj un nekad nesūdzas.

Iekšā es biju noguris tā, kā nogurst cilvēks, kurš gadiem nav apstājies. Naktīs es mostos piecas, sešas reizes. Sapņu nebija — bija murgi. No rīta es piecēlos jau tukšs. Bet ja tu man toreiz būtu jautājis, es tev būtu pateicis, ka man nav tiesību būt nogurušam. Es neesmu gana mocījies. Neesmu pelnījis atpūtu.

Un tā bija pirmā lieta, kas man bija jāsaprot par sevi: es nemāku atpūsties. Man iedeva vienkāršu uzdevumu — apsēsties un skatīties sienā. Neko nedarīt. Un es nevarēju. Piecās minūtēs es jau meklēju, ar ko būt aizņemtam. Katru hobiju es pārvērtu par pienākumu. Ritenis, grāmatas, viss, kas iesākumā priecēja, ar laiku kļuva par kaut ko, kur jābūt labākam, jāprogresē. Un ja neprogresēju — tātad neesmu gana labs.

Vakaros mājās man vairs nebija spēka pat atbildēt tuvam cilvēkam. Ne tāpēc, ka negribēju. Man vienkārši nekā nebija palicis pāri. Es sēdēju uz dīvāna un tā arī paliku, un iekšā auga vaina, ka pat tas man neizdodas.

Tad nāca jautājums, uz kuru es nespēju atbildēt: kas es esmu bez sava darba?

Es to nezināju. Un tā bija visbaisākā daļa — ka man nebija atbildes. Mana vērtība bija tas, ko es izdaru. Ja apstātos, mani nebūtu iemesla mīlēt. Es to nekad neteicu skaļi, bet dzīvoju pēc tā katru dienu, katru stundu.

Sāku raut atpakaļ pavedienu — ne lai kādu vainotu, bet lai saprastu, no kurienes tas nāk. Un tas veda uz bērnību. Uz zēnu, kurš reiz apmaldījās un, kad viņu atrada, tika sabārts, ne mierināts. Kuram lika saprast, ka viņa grūtības ir apgrūtinājums citiem. Kuru salīdzināja ar citiem bērniem. Kuram tēvs neļāva pat iesist naglu, jo "pats māk labāk". No visa tā izauga pārliecība — tik klusa, ka es to pat nesaucu par pārliecību. Ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Ka mani jāmīl par kaut ko, ne vienkārši tā.

Vienā sarunā man lūdza iztēloties to zēnu un pajautāt, ko viņš toreiz būtu gribējis dzirdēt. Es ilgi klusēju. Un tad pateicu: "Tā nav tava vaina. Ar tevi viss ir kārtībā. Tu esi labs un mīlams tāds, kāds tu esi." Un man aizrāvās balss, jo es sapratu, ka visu mūžu esmu gaidījis, lai to pateiktu kāds cits. Ka es stāvu rindā pēc atzinības, kura nekad nenāk tādā veidā, kā man vajag. Bet tas bija mans darbs. Vienīgi mans.

Man galvā bija balss. Kritiska, nemitīga, tāda, kas visu ierauga no sliktākās puses. Es gadiem domāju, ka tā vienkārši esmu es — ka es pēc būtības esmu slikts, toksisks cilvēks. Viss, ko es darīju, patiesībā bija tāpēc, lai tikai to balsi nedzirdētu. Es piebāzu katru brīvo minūti, lai tā nepaspētu ierunāties.

Bija arī cita cilpa, no kuras es neizkļuvu: es jutos slikti — un tad jutos slikti par to, ka jūtos slikti — un tā rezultātā jutos vēl sliktāk. Kauns par pašām emocijām. It kā man nebūtu tiesību tās just.

Un tad, lēnām, es sajutu, kā ir, kad tā balss norimst. Pirmoreiz prāts kļuva kluss. Iekšējā skaņa no simts uz četrdesmit. Es sēdēju un nespēju noticēt, ka tā mēdz būt — ka cilvēka galvā var būt tik klusi.

Tas atvēra durvis, kuras es biju turējis ciet: es sapratu, ka visu mūžu esmu maskējies. Piedomājis, kā jāuzvedas, kā "cilvēkam būtu jārunā", vēl skolā iemācījies, kad jāsmaida un kurā brīdī jābeidz smieties. Es domāju, ka tā dara visi. Izrādās — ne visi. Un tā nemitīgā izlikšanās mani lēnām izsūca. Es sāku saprast, ka depresija nebija mans defekts. Tā bija rēķins par gadiem, ko pavadīju, tēlojot cilvēku, kāds, man šķita, man jābūt.

Retrospektīvi es sapratu vienu lietu, kas mainīja visu. Kad prāts kļuva kluss, tā izmaiņa nebija tāda, ka "balss aizvērās". Drīzāk es aizvēros — es beidzot ieguvu spēju no tās distancēties un izvēlēties, kā uz sevi reaģēt. Balss visu laiku bija bijusi mana. Tātad es varēju izvēlēties atbildēt sev savādāk. Ar to pašu maigumu, ko es būtu gribējis pret to zēnu.

Neteikšu, ka pēc tam viss bija viegli. Baidīties var ne tikai no neizdošanās — var baidīties arī no izdošanās. Jo ja es sākšu justies labi, tad būs jāatzīst, ka man nepatīk, kā es dzīvoju. Un tad kaut kas būs jāmaina. Es sapratu, cik dīvaini tas ir: vieglāk zināma nelaime nekā nezināma laime. Es biju iemācījies dzīvot mazā istabā ar blāvu lampu un saukt to par mieru, tikai tāpēc, ka pazinu katru tās stūri.

Bija brīdis, kad ķermenis pateica "pietiek" manā vietā — panikas lēkme, no kuras es nevarēju izrāpties, sajūta, ka viss ir izsmelts un nekas vairs neizraisa interesi. Tas bija zemākais punkts. Bet, dīvaini, tieši no turienes es sāku kāpt.

Es sāku iet ārā no tās istabas. Lēni. Ar bailēm. Es beidzot ļāvu sev meklēt palīdzību arī tur, kur agrāk kaunējos — un tā palīdzēja. Es sāku novilkt robežas. Sāku pamanīt, ko es pats gribu, ne to, ko man šķiet, ka man vajadzētu gribēt. Es sāku sapņot par māju, par dārzu, par to, ka gribu darīt lietas ar rokām un redzēt, kā tās top. Sāku celties agri no rīta ne tāpēc, ka jāstrādā, bet tāpēc, ka gribēju to kluso stundu sev.

Man vēl ir bail. Vai es spēšu balansēt, kad neviens vairs nestāvēs man virsū. Cik labs es pats sev varu būt. Es vēl tikai mācos uzticēties, ka par sevi parūpēšos — ka pastāv vidusceļš starp "nodzīt sevi līdz izsīkumam" un "pamest visu iesākto pusceļā". Bet pirmoreiz mūžā es to mācos, ne tikai pārdzīvoju.

Ilgi es dzīvoju ar sajūtu, ka nekur neiederos. Ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un tāpēc es paliku malā. Tagad es to sāku apgriezt otrādi: varbūt viss ir kārtībā. Varbūt es tikai atsakos pielāgoties tam, kā man visu mūžu teica, ka jābūt.

Un pašās beigās es sapratu to, ko gribētu pateikt jebkuram, kurš to lasa un kaut kur šajā tekstā atpazīst sevi:

Es visu laiku biju uz pareizā ceļa. Man vienkārši likās, ka tam ceļam jābūt savādākam.

Lietām nav jēgas. Ceļam ir.