Mārtiņš teica, ka viss ir “ok”
Mārtiņam ir 31 gads, viņš strādā par būvdarbu vadītāju kaut kur pie Valmieras. Rudenī bija par daudz objektu, un viņš vienkārši “vilka”. Kā jau vīrietis to dara — sarauties un darīt.
Ap ziemas saulgriežiem viņš pārstāja atbildēt draugiem. Ne uzreiz — vispirms “vēlāk atrakstīšu”, tad vispār neatvēra. Hokeja vakari palika bez viņa. “Noguris,” viņš teica. Un tā bija taisnība — tikai tas nogurums neaizgāja ar miegu.
No malas izskatījās, ka viņš vienkārši kļuvis kluss un slinks. Īstenībā rīts bija kā mūris — piecelties prasīja visu, kas bija. Domas gāja pa apli: “es visu sabojāju, esmu slogs, tā būs vienmēr.”
Kādu vakaru draugs neuzrakstīja ierasto “kā iet”. Viņš uzrakstīja: “Pamanīju, ka tevis kādu laiku nav. Neko negaidu, tikai gribēju pateikt — esmu šeit. Aizietu ceturtdien pastaigāt?”
Mārtiņš neatbildēja divas dienas. Tad — viens vārds: “Labi.” Tā pastaiga neko “neizārstēja”. Bet tā bija pirmā reize mēnešos, kad viņš skaļi pateica, cik smagi. Pēc tam ģimenes ārsts, tad speciālists. Lēni, ar kritumiem, bet uz augšu.
Doma, ko paturēt: depresija reti izskatās pēc raudāšanas. Biežāk — pēc klusuma, atteiktām tikšanās reizēm un “man viss ok”. Un dažreiz viena ziņa, kas neprasa neko pretī, atver durvis.