Pašārstēšanās: kad viela kļūst par plāksteri
Aiz katras atkarības bieži slēpjas sāpe, ko tā remdē. Kāpēc svarīgi redzēt, ko tu īsti ārstē.
Reti kurš lieto alkoholu, vielas vai bezgalīgi skrollē tāpēc, ka dzīve ir laba. Bieži tā ir pašārstēšanās — mēģinājums remdēt kaut ko: trauksmi, tukšumu, bezmiegu, sāpošu atmiņu, sociālo neveiklību.
Uz brīdi tas strādā. Alkohols nomierina trauksmi, viela dod enerģiju, spēle liek aizmirst. Problēma: plāksteris nedziedina brūci, un devu vajag arvien lielāku — bet pamatsāpe paliek.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav tikai „kā pārstāt", bet „ko es īsti mēģinu remdēt?"
- Ja tā ir trauksme — ir rīki un terapija, kas strādā ilgtermiņā.
- Ja tā ir vientulība — vajadzība ir saikne, ne viela.
- Ja tā ir bezmiegs vai trauma — tie ir ārstējami tieši.
Kad tiek aprūpēta pamatsāpe, „plāksteris" vairs nav tik ļoti vajadzīgs. Tāpēc atkarību visgrūtāk uzveikt ar gribasspēku vien — un visvieglāk ar atbalstu, kas skatās dziļāk. Tas nav vājums. Tas ir gudri.